Pirmsākumi

Latviešu ierašanās Krasnojarskas apgabalā (Jeņisejas meridiānā) 19. – 20.gs.

Latvietis savu dzimteni atstāj brīvprātīgi, labākas dzīves meklējumos  vai piespiedu kārtā. Uz Sibīriju latvieši devās dažādu iemeslu dēļ, gan brīvprātīgi, gan piespiedu kārtā, evakuējoties,  nosūtot apcietinājumā, deportējot.

Pirmās ziņas par latviešu apmešanos Jeņisejas krastos sniedzas 19.gs. otrajā pusē, administratīvajos dokumentos norādot apmešanās vietu izsūtītajiem. Kad tika atcelta Krievijas cara stingrā vara, Baltijas zemniekiem tika atļauts doties un iekopt zemi jebkur bezgalīgās Sibīrijas plašumos, arī Jeņisejas upes baseina teritorijā. Latviešiem vienmēr ir pietrūcis savas zemes, vēlēdamies izbēgt no šaurības, vienveidības, prom devās veselas viensētu saimes. Zemniekiem, kas ieradās Sibīrijā, iedalīja nedaudz naudas lopu, citu nepieciešamo lietu iegādei, lai varētu izveidot jaunu saimniecību, kā arī ierādīja nomērītus zemes gabalus.

Ekonomiskās ģeogrāfijas dati rāda, ka 1908.g. no Baltijas Sibīrijā ieradās 32 tūkstoši latviešu.  Jeņisejas upes baseina teritorijā lielākoties šajā laika posmā ieceļoja no Vidzemes un Latgales, apmetoties Ačinskas, Biriluskas, Boļsemurtinskas,  Boļšeuluiskas, Karatuzova, Novoseļovskava, Manskas, Partizāņu, Tjuhtjetskas, Ust- Abakānas, Jemeļānas, Ujarskas,  Šušenskas rajonos.

Vislielāko trimdinieku ieplūdumu radīja Staļina represiju rezultātā. Jau 1910.g. šajā apgabalā bija izveidojušās krietnas saimniecības ar turīgiem iedzīvotājiem. Masveidīgs  Pirmā pasaules kara bēgļu ieplūdums no Latvijas bija 1917.gadā. Pēdējie brīvprātīgie ieceļotāji ieradās pēc 1917.g., kuri pārsvarā bija bijušie sarkanie strēlnieki, kuru liktenis izvērsās traģisks un sarežģīts pēc 1920.g. Latviešu Strēlnieku divīziju pārkārtošanas – viņiem nebija kur atgriezties pēc pilsoņu nemieriem.

Nākamie ieceļotāji bija 1941. – 1949. un 1951. g. represētie Latvijas iedzīvotāji, īpaši sievietes un bērni. Represēto upuru skaits tā arī nav līdz galam precīzi noteikts.

Pateicoties savam čaklumam, latvieši labprātīgi un akurāti veltīja daudz pūles, lai apstrādātu un iekoptu skarbo Sibīrijas zemi. Lielākā daļa nodarbojās ar zemkopību un dzīvoja viensētās. Inteliģentākie latvieši ieņēma dažādus ierēdņa amatus; daudzi kalpoja cara armijā, pat vecāko oficieru rindās; pēc oktobra notikumiem latvieši ietilpa abās karojošajās pusēs.

1920. – 30.g.Sibīrijā notiek latviešu apvienošanās. Vietās, kur uzturas vairāk latvieši, atver latviešu skolas, teātra pulciņus, muzikālus ansambļus, izdod avīzes, žurnālus latviešu valodā.  Krasnojarskā pirmā kultūrizglītojošā latviešu apvienība „Krīve” tiek izveidota 1918.g. Novembrī. Organizācijas ietvaros darbojās teātra kolektīvs, vokālais koris un bibliotēka – lasītava. Starp Krasnojarskas nacionālajām organizācijām „Krīve” bija viena no aktīvākajām, kā norāda laikrakstā „Krasnojarskas strādnieks” (nr. 40, 26.02.1920.)

Ņemot vērā labos apsaimniekošanas rezultātus, prasmi organizēt saimniecību, darbu tajā, latviešu zemniekus sāka izvirzīt vēlēšanām apriņķa un guberņas administrāciju amatiem.

20.gs. 20.g. tika atvērtas latviešu nacionālās skolas Kamenno- Gornovkā, Ujarskas rajonā, Ostrovkā Manskas rajonā. Īpašs lepnums latviešiem bija 1928. – 1930.g. Borisovkas ciemā Ujarskas rajonā uzceltā jaunā divstāvīgā latviešu skola, kas kļuva par visas apkaimes kultūras dzīves centru.

30.g. Ačinskas Pedagoģiskajā institūtā gatavoja latgaļu valodas skolotājus šim reģionam. Tā kā bija liels skolotāju pieprasījums, bija pāris mēnešu un 3 gadu kursi. Šobrīd Ačinskas Pedagoģiskajā koledžā izveidots latgaļu kultūrai veltīts muzejs.

1937. – 38.g. kā kulminācija t.s. „tautas ienaidnieku apkarošanā” bija latviešu un latgaliešu skolu aizvēršana, bet skolotāji, kā arī pārējā izglītotā diasporas daļa  bija spiesti klusēt, lai izbēgtu bargus sodus, bet citi pat devās bēgļu gaitās, citi saņēma kauna sodu. Ciemi sāka degradēties, pārstāja darboties baznīcas. Iedzīvotāji pameta ciemus, devās peļņā uz kalna raktuvēm, pilsētām, daudzi tika represēti.

Līdz mūsdienām saglabājusies neliela latviešu kultūras daļiņa, visetniskākais Krasnojarskas apgabala ciems ir Lejas Bulāna, kura iedzīvotāju skaits strauji sarūk, arī skola tika aizslēgta. Lai arī šodien dzīvo nepilns 100 iedzīvotāju, arvien ir saglabājusies valoda un latviešu paradumi, kā arī skolas ēka, kurai 2000.g. atzīmēja 140 gadu jubileju.  Līdz 1905.g. tā bija baznīcas aizgādībā, tika uzturēta par luterāņu draudzes līdzekļiem. 1939.g. skolu kā nacionālu iestādi aizslēdza līdz pat 1990.g., kad sākās nacionālā atmoda un no Latvijas sāka braukt skolotāji, kas mācīja latviešu valodu un kultūru.

Krasnojarska nav vienīgā vieta, kur aizvien ir sastopami latvieši vai saglabājušās viņu tradīcijas, vēl  var sastapt Ujarskas rajonā, Suhanojas ciemā, latgaļus – Ačinskas, Beļšeuluskas, Biriluskas rajonos, tomēr galvenā organizācija, kas pulcē Krasnojarskas latviešus ir biedrība „Dzintars”.

Рассказать друзьям

Share to Facebook
Share to Google Buzz
Share to Google Plus
Share to LiveJournal
Share to MyWorld
Share to Odnoklassniki
Share to Yandex
This entry was posted in Vēsture. Bookmark the permalink.