Latviešu valodas un kultūras skolotāja iespaidi mācību gada noslēgumā.

            Esmu noslēgusi savu darba gadu Krasnojarskas latviešu biedrībā „Dzintars”, pēc kura nekad vairs nebūšu tāda kā iepriekš, jo Krasnojarskas pusē gūtā pieredze, piedzīvotais un pārdzīvotais cilvēku maina, attīsta un pilnveido. Šis laiks ir bijusi ne tikai pieredze un jauni izmēģinājumi metodikas paņēmienu pielietošanā diasporas situācijās, mācot latviešu valodu un kultūru, jaunu, vērtīgu kontaktu un sadarbības veidošanas laiks ar sibīriešu atbalstītājiem entuziastiem un darba augļu baudīšana, bet arī lieliska dzīves skola, par ko paldies gan biedrības, gan citiem cilvēkiem, ar kuriem laimējās kādu posmu kopā noiet, paldies arī pilsētas urbanizētajai videi, bet vēl vairāk Sibīrijas dabai, dažādībai un plašumiem, ar ko tā ir tik unikāla.

             Šis laiks noteikti palīdzēja izprast un apgūt vienu no latviešu ‘zelta’ tautasdziesmām:

Ai, dzīvīte, ai, dzīvīte,

Pie dzīvītes vajadzēja

Vieglu roku, vieglu kāju,

Laba, gudra padomiņa.

           Šķiet, nebūs pārāk skaļi, ja apgalvošu, ka Krasnojarskas puse dod/ palīdz sevī apjaust un atrast gan vieglas rokas, gan vieglas kājas, kā arī paver iespēju ieraudzīt labu, gudru padomiņu… vajag tikai gribēt to sadzirdēt! Kā man veicās var lasīt, skatīt emuārā: http://lienestasts.blogspot.com/

Cieņā,

Liene Salmiņa

Рассказать друзьям

Share to Facebook
Share to Google Buzz
Share to Google Plus
Share to LiveJournal
Share to MyWorld
Share to Odnoklassniki
Share to Yandex
This entry was posted in Ziņas. Bookmark the permalink.